Gūžu displāzija

Gūžu displāzija visbiežāk skar lielo un gigantisko šķirņu suņus, taču tas nenozīmē, ka tā nav aktuāla jebkura izmēra suņu šķirnēm. Gūžas displāzija ir iedzimta slimība, kas dzīves laikā progresē.

Gūžu displāzija sunim ir ļoti sāpīgs stāvoklis, kas būtiski samazina dzīvnieka dzīves kvalitāti. Var būt skarta viena gūžas locītava, bet bieži tā attīstās bilaterāli, abās locītavās.

Gūžas locītavu var iedomāties, kā iedobumu un bumiņu. Normāli bumiņa perfekti pieguļ iedobumam ar saitēm un locītava funkcionē pilnīgi normāli. Taču, kad konstatēts patoloģisks stāvoklis, tad bumbiņa vairs labi nepieguļ iedobumam un tas rada berzi, sāpes un diskofortu dzīvniekam.

Gūžu displāzija ir ģenētiska saslimšana, tas nozīmē, ka gēnus var pārmantot no vecākiem vai tie var tikt pārmantoti līdz pat 14 paaudzei.

Taču šo patoloģisko stāvokli var iegūt arī dzīves laikā, to veicina vairāki faktori:

-Pārmērīgi ātra augšana kucēniem, kas veicina skeleta attīstības tracējumus, arī gūžu displāziju;

-Neatbilstošs kalcija daudzums kucēniem;

-Paaugstināta ķermeņa masa un tam neatbilstošas intensitātes fiziska slodze, var saasināt displāzijas stāvokli vai pat to ierosināt. Tādēļ iesakām konsultēties ar veterinārārstu par labāko diētu Jūsu dzīvniekam;

-Kā arī daudz citu faktoru.

 

Klīniskie simptomi var būt dažādi, tie atkarīgi no bojājuma pakāpes, iekaisuma procesa un ilguma. Sākuma stadijā simptomi saistīti ar locītavas saišu atslābumu, taču velākā stadijā jau ar deģeneretīviem bojājumiem locītavā.

Simptomi, ko saimnieni visbiežāk var novērot savam dzīvniekam un pievērst uzmanību:

-Nevēlēšanās kāpt pa kāpnēm;

-Nevēlēšanās iesaistīties rotaļās un dažādas intensitātes slodzē;

-Grūtības piecelties no guļus stāvokļa;

-Gaita saliektās pakaļkājās, kas norāda, ka dzīvnieks mēģina atslogot svaru uz tām;

-Krepitācija, čirkstoša skaņa pie locītavu kustības;

-Samazināta locītavu kstības amplitūda, jo dzīvniekam ie diskomforts;

-Un citi.

 

Gūžu locītavas diplāziju diagnosticē veicot rentgenoloģisko izmeklēšanu

Gūžas locītavas forma rentgenoloģiskā pārbaudē tiek klasificēta kā:

-A (lieliska);

-B (laba);

-C (robeža);

-D (vidēja displāzija);

-E (smaga displāzija). 

Gūžas displāzijas ārstēšana var būt konservatīva vai ķirurģiska. 

 

Konservatīvās ārstēšanas pamatā ir uzlabot dzīvniekam dzīves kvalitāti, uzlabot locītavas funkcijas, novērt sāpes, ja tādas novērotas. Konservatīvas ārstēšanas pamatprincipi atkarīgi no konkrētā gadījumā cēloņiem, piemēram, svara kontrole, samazināta, kontrolēta, atbilstoša fiziskā aktivitāte, glikozamīnu saturošas papildbarība, uzturoša edikamentu terapija un citi.

 

Ķirurģiskai gūžas displāzijas ārstēšanai pastāv vairākas iespējas kā, piemēram, šķautnes muskuļu rezekcija, gūžas galviņas un kakliņa amputācija, pilnīga gūžas locītavas nomaiņa, u.c., atkarībā no dzīvieka vecuma un slimības smaguma pakāpes.