Gūžu displāzija

Gūžas displāzija suņiem

Gūžas displāzija ir viena no biežākajām ortopēdiskajām slimībām suņiem. Tā visbiežāk sastopama lielo un gigantisko šķirņu suņiem, tomēr var attīstīties arī vidēja un maza izmēra šķirnēm. Šī ir iedzimta locītavu slimība, kas dzīves laikā var progresēt un būtiski ietekmēt dzīvnieka kustību spējas un dzīves kvalitāti.

Kas ir gūžas displāzija?

Gūžas locītava sastāv no locītavas iedobuma (acetabulum) un augšstilba kaula galviņas. Normālā gadījumā galviņa cieši pieguļ iedobumam, nodrošinot stabilu un vienmērīgu locītavas kustību.

Gūžas displāzijas gadījumā locītava neveidojas pareizi – galviņa nepietiekami pieguļ iedobumam. Tas izraisa:

• locītavas nestabilitāti

• berzi locītavā

• iekaisumu

• sāpes un diskomfortu

Laika gaitā locītavā var attīstīties deģeneratīvas izmaiņas un osteoartrīts.

Slimība var skart vienu gūžas locītavu, bet bieži tā attīstās abās locītavās vienlaikus (bilaterāli).

Gūžas displāzijas cēloņi

Gūžas displāzija galvenokārt ir ģenētiska slimība, kas var tikt pārmantota no vecākiem. Tomēr slimības attīstību var ietekmēt arī vairāki citi faktori:

• pārāk strauja augšana kucēnu vecumā

• neatbilstošs kalcija un uzturvielu daudzums

• liekais svars

• neatbilstoša vai pārmērīga fiziskā slodze

• dažādi vides un attīstības faktori

Tādēļ ļoti svarīgi ir pareiza barošana, svara kontrole un atbilstoša fiziskā aktivitāte, īpaši augošiem kucēniem.

Gūžas displāzijas simptomi

Klīniskās pazīmes var atšķirties atkarībā no slimības smaguma pakāpes un locītavas bojājuma stadijas.

Biežākie simptomi, ko var novērot suņa īpašnieks:

• nevēlēšanās kāpt pa kāpnēm

• samazināta vēlme skriet, spēlēties vai kustēties

• grūtības piecelties pēc gulēšanas

• nestabila gaita vai pakaļkāju vājums

• gaita ar saliektām pakaļkājām

• samazināta locītavas kustību amplitūda

• čirkstoša vai krakšķoša skaņa locītavā kustības laikā

Ja tiek novērotas šādas pazīmes, ieteicams konsultēties ar veterinārārstu.

Gūžas displāzijas diagnostika

Precīzai diagnozei veterinārārsts veic rentgenoloģisko izmeklēšanu, kas ļauj novērtēt gūžas locītavas formu un stabilitāti.

Rentgena izmeklējumā gūžas locītavas stāvoklis tiek klasificēts šādi:

• A – lieliska locītava

• B – laba locītava

• C – robežstāvoklis

• D – vidēja displāzija

• E – smaga displāzija

Šī klasifikācija palīdz izvēlēties piemērotāko ārstēšanas metodi.

Gūžas displāzijas ārstēšana

Ārstēšanas metode tiek izvēlēta atkarībā no suņa vecuma, slimības stadijas un klīniskajiem simptomiem.

Konservatīva ārstēšana

Konservatīvās terapijas mērķis ir:

• mazināt sāpes

• uzlabot locītavas funkciju

• palēnināt slimības progresēšanu

Ārstēšana var ietvert:

• svara kontroli

• kontrolētu fizisko aktivitāti

• locītavu uztura bagātinātājus (glikozamīnu, hondroitīnu)

• medikamentozo terapiju

• fizioterapiju

Ķirurģiska ārstēšana

Smagākos gadījumos var būt nepieciešama operācija. Iespējamās ķirurģiskās metodes ir:

• šķautnes muskuļu rezekcija

• augšstilba kaula galviņas un kakliņa amputācija

• pilnīga gūžas locītavas endoprotezēšana (locītavas nomaiņa)

Operācijas veids tiek izvēlēts individuāli, ņemot vērā dzīvnieka vecumu, aktivitātes līmeni un slimības smaguma pakāpi.

Profilakse

Lai samazinātu gūžas displāzijas risku, ieteicams:

• izvēlēties atbildīgus audzētājus, kas veic vecāku locītavu pārbaudes

• nodrošināt sabalansētu uzturu augošiem kucēniem

• kontrolēt ķermeņa svaru

• nodrošināt atbilstošu fizisko aktivitāti

Savlaicīga diagnostika un ārstēšana palīdz nodrošināt sunim aktīvu un kvalitatīvu dzīvi.